Situācija Latvijā

Kļūdas ziņojums

Deprecated function: The each() function is deprecated. This message will be suppressed on further calls _taxonomy_menu_trails_menu_breadcrumb_alter() (rinda 436 no /home/extralzj/public_html/sites/all/modules/taxonomy_menu_trails/taxonomy_menu_trails.inc).

Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes

Latvijā ik gadu rodas 600 000 – 700 000 tonnu sadzīves atkritumu un aptuveni puse no šī daudzuma ir uzskatāmi par bioloģiski noārdāmiem. Katrs iedzīvotājs gadā vidēji saražo 200 kg atkritumu. Apmēram 30% no visiem sadzīves atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu Latvijā galvenokārt veic atkritumu savākšanas uzņēmumi. Lielākā savākto sadzīves atkritumu un citu savākto atkritumu daļa tiek apglabāta izgāztuvēs bez iepriekšējas apstrādes. Apmēram 40% savākto atkritumu tiek apglabāti Rīgas rajonā, Getliņu izgāztuvē.

1998.gadā tika novērtēts, ka Latvijā darbojas 558 šādas izgāztuves. 77% no šīm izgāztuvēm bija mazākas par 2 hektāriem un tajās tika apglabāti mazāk nekā 1000 m3 atkritumu gadā. Līdz 2000.gada beigām tika slēgtas un rekultivētas 55 šādas izgāztuves. 2002.gadā atkritumu apglabāšanas atļaujas tika izdotas tikai 234 izgāztuvēm, un tajās tika apglabāts 696 291,22 tonnas sadzīves atkritumu.

Šis izgāztuvju slēgšanas process turpināsies, attīstoties ilgtspējīgākai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai. Ir izstrādāta valsts investīciju programma un uzsākta tās realizācija, paredzot Latvijas teritorijā izveidot reģionālu pieeju sadzīves atkritumu apsaimniekošanai ar 10-12 jaunu sadzīves atkritumu poligonu un citu atkritumu apstrādes iekārtu būvniecību un esošo izgāztuvju slēgšanu un rekultivāciju*

*rekultivācija – pasākumu komplekss, lai atjaunotu degradēto platību augšņu segu.

Situācijas raksturojums

Bez sadzīves atkritumiem Latvijā rodas arī liels daudzums bīstamo atkritumu. Tā 2000.gadā Latvijā tika radīti 93 000 tonnu bīstamo atkritumu. Lielāko bīstamo atkritumu daļu (apmēram 60%) veido metālu rūdīšanas procesu duļķes, 13 000 tonnu – naftas un naftas produktu atkritumi. Salīdzinoši nelielu bīstamo atkritumu daudzumu rada arī iedzīvotāji. Kā jau minējām, no kopējā iedzīvotāju radīto atkritumu daudzuma bīstamie atkritumi veido apmēram 1-2%.

Pašlaik bīstamie atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti uzņēmumos un speciāli aprīkotās atkritumu apglabāšanas vietās. Piemēram, nederīgo pesticīdu uzglabāšanai ir ierīkotas divas speciālas vietas, kur glabājas apmēram 2000 tonnu šo atkritumu.

Paredzēts, ka savu bīstamo atkritumu (pesticīdu, galvanisko dūņu, farmācijas, krāsu un laku atkritumu, naftas produktu atlikumu) pārstrādi un apglabāšanu Latvija spēs nodrošināt plānotajā poligonā Dobeles rajonā.

Atkritumu radītājiem un apsaimniekotājiem reizi gadā jāiesniedz informācijas reģionālajās vides pārvaldēs par saražotajiem, pārstrādei nodotiem, reģenerētajiem un apglabātajiem atkritumu apjomiem. Savukārt, lai iegūtu pilnu informāciju, Latvijas Vides aģentūra apkopo šos datus.

Politikas mērķi

Ņemot vērā milzīgos atkritumu apjomus, kas ir radušies cilvēka darbības dēļ, un to radītā kaitīguma ietekmi uz vidi un pašu cilvēku, atkritumu apsaimniekošana tiek atzīta par vienu no svarīgākajām vides aizsardzībā.

Atkritumu apsaimniekošanas likumdošana pamatojas uz virkni pamatprincipu, kas saistīti ar atkritumu apsaimniekošanas politiku un izvēles iespējām. Izveidojot Latvijas atkritumu saimniecību, ir ļoti būtiski novērtēt un pārņemt citu valstu pieredzi. Vecajās ES dalībvalstīs jau ir izveidota atkritumu saimniecībai nepieciešamā likumdošanas bāze, kas turpina pilnveidoties un ir izstrādāti galvenie virzieni atkritumu apsaimniekošanas politikā, stratēģijā un taktikā.

Latvijai kā jaunajai ES dalībvalstij līdz ar to ir svarīgi veidot savu likumdošanas sistēmu saskaņā ar izstrādātajiem un apstiprinātajiem ES nosacījumiem un direktīvām. Visaptverošais ilgstpējīgās attīstības mērķis nosaka vispārējos atkritumu apsaimniekošanas virzienus un veido pamatu atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai ES politikā. Visas atkritumu likumdošanas pamatu ES veido divas direktīvas: direktīva par atkritumu apsaimniekošanu (75/442/EEC, ar grozījumiem 91/156/EEC) un direktīva par bīstamajiem atkritumiem (91/689/EEC ar grozījumiem 94/31/EEC). Ir pieņemta speciāla direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (94/62/EC) un direktīva par atkritumu poligoniem (1999/31/EC). Pamatdirektīvā pirmoreiz tika ieviesta atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, tā norāda secību, kādā vislabāk realizēt atkritumu apsaimniekošanu. Tajā priekšroka tiek dota atkritumu samazināšanai, bet ir pilnīgi skaidrs, ka atkritumi radīsies vienmēr un to apsaimniekošanu ir jākontrolē.

Kā jau minējām iepriekš, atkritumu apsaimniekošanas likumdošana balstās uz vairākiem pamatprincipiem:

  • Piesardzības princips. Šis princips nosaka, ka piesardzības pasākumi ir jāveic tad, ja darbība rada draudus cilvēka veselībai vai videi, pat ja zinātniskie pētījumi vēl nav pilnībā apstiprinājuši, kādi ir vides pasliktināšanās cēloņi. Lai pamatotu tādu pasākumu, pietiek ar zemāka līmeņa kaitīguma pierādījumu, ja gaidīšana uz augstāka līmeņa kaitīguma pierādījumiem var radīt būtisku vai neatgriezenisku kaitējumu cilvēka veselībai un/vai videi.

  • Tuvuma princips. Šis princips skaidri nosaka, ka atkritumi jāapglabā pēc iespējas tuvāk vietai, kur tie radušies. Tas samazina laiku, enerģiju un negadījumu iespējamību, kā arī finansiālos un vides izdevumus transportēšanai lielos attālumos.

  • Piesārņotājs maksā jeb ražotāja atbildības princips. Tas nosaka, ka izmaksas, kas rodas novēršot, likvidējot vai līdzsvarojot videi nodarīto kaitējumu, ir jāsedz piesārņotājam. Šo pasākumu izmaksām būtu jāatspoguļojas to preču un pakalpojumu cenās, kas rada piesārņojumu ražošanas vai patēriņa laikā. Ražotāja atbildība balstās uz principu “piesārņotājs maksā” un preces ražotājam jābūt atbildīgam par visas preces un tā iepakojuma dzīves ciklu pat tad, kad patērētājs pārtraucis to lietot. Liekot ražotājam atbildēt par savu produktu pārstrādi un apglabāšanu, viņi tiek rosināti izstrādāt produktus, no kuriem rodas vismazāk atkritumu, kurus ir vieglāk apstrādāt un izmantot atkārtoti, kā arī pakļaut otrreizējai pārstrādei.

Balstoties uz ES direktīvu prasībām un izvērtējot esošo atkritumu apsaimniekošanas situāciju Latvijā, ir izstrādāts atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns (2003 – 2012), kurā ir nosprausti mērķi, rīcības virzieni, uzdevumi un prognozējamie rezultāti.

Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā, izvērtējot informāciju par atkritumu apsaimniekošanas situāciju valstī, ir noteikti pārejas periodu atkritumu apsaimniekošanas mērķi sekojošā prioritārā secībā: novērst atkritumu rašanos, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, un nodrošināt ievērojamu kopējo atkritumu daudzuma samazināšanu, izmantojos labākas atkritumu rašanās novēršanas iespējas, labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, resursu izmantošanas efektivitātes palielināšanu un ilgtspējīgas uzvedības veicināšanu.

Attiecībā uz jau radītajiem atkritumiem nodrošināt, ka

  1. atkritumi nav bīstami vai tie rada nelielu risku videi un veselībai;

  2. lielākā daļa atkritumu tiek atgriezti atpakaļ ekonomiskajā apritē, it īpaši, izmantojot pārstrādi, vai arī tiek atgriezti vidē noderīgā (piemēram, komposts) vai nekaitīgā formā;

  3. apglabājamo atkritumu daudzums tiek samazināts līdz minimumam un atkritumi tiek iznīcināti vai apglabāti cilvēku veselībai un videi drošā veidā;

  4. atkritumi tiek apstrādāti pēc iespējas tuvāk to rašanās vietai.

Lai izpildītu šos mērķus un uzdevumus, mūsu valstī ir izstrādāti un pieņemti vesela virkne normatīvo aktu:

  • likums “Par atkritumu apsaimniekošanu” (pieņemts 200.gada 14.decembrī, stājies spēkā 2001.gada 1.martā);

  • Iepakojuma likums (pieņemts 2000.gada 9.janvārī, stājies spēkā 2002.gada 1.jūlijā);

  • likums “Par dabas resursu nodokli” (pieņemts 1995.gada 14.septembrī ar grozījumiem, kas izsludināti 2003.gada 2.decembrī);

  • Ministru kabineta noteikumi;

  • Vides ministra rīkojumi.

Likumos izvirzīto mērķu sasniegšanai nepieciešams veikt virkni dažādu rīcību:

  • izveidot “ražotāja atbildības” shēmas atsevišķu produktu veidu pārstrādei (pieņemšanai atpakaļ un nodošanai pārstrādei).

  • ieviest un turpmāk pilnveidot depozīta sistēmu iepakojumam un citiem produktiem.

  • uzlabot vai slēgt visas atkritumu izgāztuves, kas neatbilst likumdošanas prasībām.

  • veikt rekultivāciju slēgtajās izgāztuvēs.

  • izveidot reģionālās iekārtas bīstamo atkritumu pieņemšanai, iepakošanai (vai iepakošanai atkārtoti), marķēšanai un pagaidu uzglabāšanai.

  • izveidot iekārtu bīstamo atkritumu sadedzināšanai augstā temperatūrā.

  • izveidot iekārtu nesadedzināmo bīstamo atkritumu fizikāli – ķīmiskajai apstrādei un stabilizācijai.

  • izveidot poligonu teritorijās iekārtas bioloģiski noārdāmo atkritumu (tai skaitā arī atūdeņotu notekūdeņu dūņu) pieņemšanai, apstrādei un pārstrādei.

  • izveidot reģionālos atkritumu poligonus iepriekš apstrādātu, ne-inertu, nebīstamu atkritumu apglabāšanai atbilstoši ES standartiem un labākajām tehnoloģijām, tai skaitā kompostēšanas laukumus.

  • izveidot poligonu bīstamo atkritumu apglabāšanai.

  • uzlabot atkritumu apsaimniekošanas informācijas vākšanas, apkopošanas un analīzes metodiku.

  • ieviest ražošanā mazatkritumu tehnoloģiju.

Atkritumu apsaimniekošanas sistēma

Lai sasniegtu visas politikā izvirzītos mērķus un nodrošinātu Latvijas atkritumu apsaimniekošanas ilgtspējīgas attīstības uzdevumu pamatnostādnes, ir nepieciešama pakāpeniska un sistemātiska atkritumu apsaimniekošanas sistēmas uzlabošana un tās pilnveidošana daudzu gadu garumā. Atbilstošas atkritumu saimniecības izveides pamatā ir adekvāts izejas datu materiāls, kas ietver apskatāmajā teritorijā radīto atkritumu daudzumu, sastāvu, galvenos atkritumu masas raksturojošos parametrus kā blīvums, mitrums, ķīmiskās un fizikālās īpašības un citus rādītājus.

Pareizi organizētā apsaimniekošanas sistēmā ir jābūt informācijai par galvenajiem atkritumu ražotājiem, atkritumu daudzuma un sastāva izmaiņām laikā – nedēļas, gada, piecu gadu cikla ietvaros. Šie dati ir nepieciešami ne tikai uzsākot atkritumu centralizētu savākšanu, transportēšanu un noglabāšanu, bet arī lai nodrošinātu to sekmīgu pārstrādi – veicot šķirotu savākšanu, pirmapstrādi un nododot tālākai pārstrādei. Strādājot pie atkritumu apsaimniekošanas projektu izveides Latvijā, pirmās problēmas saistās tieši ar ticamu atkritumu saimniecības datu trūkumu vai to nepilnību. Latvijā atkritumu daudzums tiek noteikts tilpuma mērvienībās, nenorādot blīvumu, līdz ar to nav parametru, kurus var viennozīmīgi izmantot plānošanā. Savāktās atkritumu masas blīvums ir atkarīgs gan no tās komponenšu attiecības, gan mitruma un pat konteinera lieluma, kurā atkritumi tiek uzkrāti, jo lielajos konteineros atkritumu masa sablīvējas vairāk. Tādejādi atkritumu apsaimniekošana ir no atsevišķiem elementiem sastāvoša veicamo pasākumu ķēde.