Siltumnīcas efekts

raksturo vispārēju Zemes sasilšanu oglekļa dioksīda pastiprinātas uzkrāšanās dēļ, kurš absorbē infrasarkano starojumu un kavē tā normālu atstarošanos kosmosā. Galvenās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes (SEG) ir: oglekļa dioksīds, metāns, slāpekļa oksīds, hidrofluorogļūdeņraži, perfluorogļūdeņraži, sēra heksafluorīds.

Cilvēku saimnieciskā darbība ir veicinājusi klimata pārmaiņas. Pēdējo 20 gadu laikā ¾ antropogēno CO2 izmešu atmosfērā ir radušies fosilā kurināmā dedzināšanas dēļ. Līdzšinējā cilvēku izvēle ir novedusi pie būtiska siltumnīcas efekta gāzu izmešu palielinājuma.

Ozona „caurumi”

ozons ir ļoti nestabila viela, kas sastāv no trīs skābekļa atomiem un var pastāvēt tikai savā dabiskajā vidē stratosfērā (ozona slānis atrodas 20 – 40 kilometru augstumā virs Zemes). Cilvēku saimnieciskās darbības dēļ ozona slānis dilst, un, lai gan no aprites ļoti strauji tiek izņemtas pirms dažiem gadu desmitiem mākslīgi radītās ķīmiskās vielas, ozona slāņa samazināšanās turpināsies vēl vismaz 60 gadus. Ozona slāņa samazināšanos zinātnieki ievēroja jau 20 gs. septiņdesmito gadu vidū, tomēr pieļāva, ka tas ir dabisks process, jo ozona slāņa biezums atkarībā no gadalaika mainās (visplānākais ozona slānis ir pavasarī zemeslodes galējos polos).

Tomēr ar laiku zinātnieki šim procesam pievērsa arvien lielāku vērību, jo ozona slānis absorbē ultravioleto starojumu, bet tā intensitātes palielināšanās kaitē ne tikai cilvēka veselībai, bet visai dzīvajai dabai. Ozona slāņa noārdīšanos rada hloru un bromu saturošās gāzes haloni un freoni. Sākotnēji tika atklāti pieci haloni un septiņi freoni, bet 1990-tajos gados ozonam bīstamo vielu sarakstu papildināja vēl 120 kaitīgas vielas.

Ozona slāņa noārdīšanās sekas jau jūtamas – pieaug cilvēku saslimšana ar melanomu un ādas vēzi, ozona koncentrācijas samazināšanas ietekmē cilvēka imūnsistēmu.

Arī klimata globālo saslimšanu ietekmē virs Zemes dilstošais ozona slānis. Lai gan stipro ierobežojumu dēļ ozona noārdošo vielu izmantošana pasaulē aizvien samazinās, ozona slānis turpina sarukt. Zinātnieki lēš, ka dabiskā līdzsvara atjaunošanai būs nepieciešami vismaz 65 gadi.