NOP

Kas ir noturīgie organiskie piesārņotāji (NOP)?

Noturīgie organiskie piesārņotāji
(turpmāk tekstā – NOP) ir vienas no bīstamākajām piesārņojošajām vielām, kas cilvēku rīcības rezultātā nonāk vidē.

Tās ir ļoti toksiskas un negatīvi iedarbojas uz cilvēku un dzīvnieku veselību – rada iedzimtus defektus, izraisa vēzi, alerģiju, negatīvi ietekmē nervu sistēmu, iedragā imunitāti. NOP ir atrodami augu aizsardzības līdzekļos, rūpniecībā izmantojamos ķīmiskos produktos. Tie arī rodas kā blakusprodukti dedzināšanas un rūpnieciskas ražošanas procesos. NOP vidē saglabājas vairākus gadus, pat gadu desmitus, turklāt bioakumulācijas procesa rezultātā tie uzkrājas un koncentrējas dzīvo organismu taukaudos. Tāpēc zivis, plēsīgie putni, zīdītāji un cilvēki, kas atrodas barības ķēdes augšgalā, akumulē NOP ievērojamos apjomos. Tiešs kontakts ar NOP var izraisīt akūtus veselības traucējumus. Ir bijuši gadījumi, kad lauksaimniecībā nodarbinātie strādnieki, strādājot ar pesticīdiem, ir nomiruši vai smagi saslimuši.

Vienas no aktuālākajām NOP vielām Latvijā šobrīd ir dioksīni un furāni. 2003. gadā Latvijas Vides aģentūra secināja, ka Latvijā ap 70% dioksīnu rodas nekontrolētas degšanas procesos, to skaitā sadzīves atkritumu un kūlas dedzināšanā.

Savukārt veselības traucējumus, ko ir izraisījusi saskarsme ar NOP nelielos daudzumos, ir grūti pierādīt, jo cilvēku veselību ietekmē vairāki citi faktori arī bez NOP.

Tomēr NOP var izraisīt vēzi, radīt iedzimtus defektus, auglības problēmas, paaugstinātu jūtību pret slimībām, kā arī ietekmēt nervu sistēmu un radīt garīgās attīstības traucējumus. Īpaši neaizsargāti ir embriji un bērni, kas attīstības pirmajos gados NOP ietekmei pakļauti, saņemot barības vielas caur placentu, mātes pienu vai uzturā lietojot produktus, kuros ir salīdzinoši augsta NOP koncentrācija. Nekontrolēti degšanas procesi, t.sk. atkritumu dedzināšana, ir galvenie dioksīnu un furānu avoti Latvijā. Cementa ražošanas laikā rodas daudzreiz mazāk dioksīnu izmešu nekā nekontrolētas dedzināšanas procesā.

Daži bīstamākie Latvijā izmantotie NOP:

  • DDT – to plaši izmantoja II Pasaules kara laikā, lai pasargātu karavīrus un vietējos iedzīvotājus no malārijas, tīfa un citām insektu izplatītām slimībām. Latvijā DDT aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1967.gada;

  • Dioksīni un furāni – vielas, kas rodas nepilnīgas sadedzināšanas, atsevišķu ķimikāliju ražošanas, metāla pārstrādes, pārkausēšanas un papīra balināšana procesos. Tāpat dioksīni ir atrodami automašīnu izplūdes gāzēs, tabakas dūmos, tie rodas arī koksnes un ogļu dedzināšanas laikā;

  • Heptahlors – tiek izmantots, lai nogalinātu kokvilnā mītošos kukaiņus, siseņus un citu kultūru parazītus, tāpat arī malāriju pārnēsājošos moskītus un augsnē dzīvojošos kukaiņus, termītus. Latvijā aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1986.gada;

  • Polihlorētie bifenili (PHB) – rūpniecībā tiek izmantot kā siltumu izolējoša viela. Tāpat tiek izmantoti elektrības transformatoros, kondensatoros un kā piedeva krāsās, oglekli nesaturošos kopējamos papīros un plastmasas priekšmetos. Latvijā vēl joprojām tiek izmantoti dažādās ar energoapgādi saistītās iekārtās – galvenokārt transformatoros un kondensatoros;

  • Toksafēns – līdzeklis cīņai pret kukaiņiem, kas parazitē kokvilnā, labībā, augļos, riekstos un dārzeņos. Tāpat to izmanto cīņā pret mājlopu ērcēm un citiem parazītiem. Toksofēns Latvijā izmantots no 1966.gada līdz pat 1993.gadam (kopā 161 tonna). Latvijā aizliegts ievest, izplatīt un izmantot no 2000.gada.

NOP vidē saglabājas vairākus gadus, pat gadu desmitus, uzkrājas un koncentrējas dzīvo organismu taukaudos.

Dažādu NOP riska līmenis ir atšķirīgs, tomēr visām šīm vielām ir raksturīgas četras īpašības :

  • NOP ir ļoti toksiski;
  • NOP ir noturīgi – paiet gadi, pat gadu desmiti, līdz tie degradējas, veidojot mazāk bīstamas vielas;
  • NOP izgaro un pārvietojas pa gaisu, ūdeni ļoti lielā attālumā no vietas, kur tie sākotnēji tika izmantoti;
  • NOP uzkrājas dzīvnieku un cilvēku taukaudos.

Attēlā: organismos, kas atrodas barības ķēdes augšgalā, NOP koncentrācija ir vislielākā.

Skābes veidojošās gāzes
Atkritumu sadedzināšanas iekārtas atmosfērā emitē veselu virkni piesārņojošu vielu. Nozīmīgākās no tām ir slāpekļa oksīdi un sēra dioksīds.

Slāpekļa oksīda izmešu galvenais avots ir iekārtas , kurās deg organiskais kurināmais, jo slāpeklis ir svarīga barības viela visiem organismiem. Degšanas procesā slāpeklis, savienojoties ar skābekli, veido dažādus oksīdus, kuru īpašības, kā arī ietekme uz apkārtējo vidi ir atšķirīga. Ir konstatēts, ka, nonākot atmosfērā, NO veido ne tikai NO2, bet arī pārskābes, skābes, aldehīdus u.c. vielas, kas noteiktos apstākļos var veidot tā saukto foto ķīmisko smogu. Slāpekļa oksīdi piedalās arī siltumnīcas efekta veidošanas procesā. Slāpekļa oksīdi kopā ar ūdens pilieniem viegli veido slāpekļskābi, kas ar nokrišņiem nonāk augsnē, ūdens baseinos, uz priekšmetiem, un dzīviem organismiem.

Sēra dioksīds ir gāze, kas dabiskā veidā atmosfērā sastopama ļoti mazā koncentrācijā. Galvenie dabiskie avoti ir vulkāni un dažādu baktēriju darbība. Tā kā sērs arī ir barības viela visiem organismiem, to satur visi bioloģiskās izcelsmes kurināmie materiāli, piemēram, malka, kūdra, ogles un nafta. Tiem sadegot, veidojas sēra dioksīds. Turklāt sēru satur daudzi vērtīgi minerāli, kā arī rūdas apstrādes procesos tas atbrīvojas sēra dioksīda veidā. Šīs vielas izmete lielos daudzumos ir kļuvusi par vienu no industriālās sabiedrības lielākajiem lāstiem. Sēra dioksīds gaisā veido sērskābi, kas, sasniedzot augsni, stipri palielina tās skābumu.

Kā dabu ietekmē skābais lietus?
Slāpekļa un sēra piesārņoto nokrišņu daudzums pašlaik pasaulē ir krietni pieaudzis, tas ir augsnes un ūdens skābuma palielināšanās cēlonis.

Slāpeklis
Degšanas procesos skābeklis un slāpeklis veido slāpekļa oksīdus. Slāpekļa oksīdi gaisā veido slāpekļskābi, kas ar nokrišņiem nonāk augsnē. Slāpekļskābes nonākšana augsnē veicina augsnes skābuma palielināšanos. Ja slāpeklis nonāk zemē tik lielos daudzumos, ka, piemēram, koki un citi augi mežā nespēj visu pievadīto slāpekli uzņemt, tad tas no augsnes ieplūst apkārtējās ūdenstilpnēs, un to skābums palielinās. Pārmērīgais slāpekļa palielinājums noved pie pārmaiņām florā un var arī atstāt kaitīgu ietekmi uz kokiem un ūdensaugiem.

Sērs
Sēra dioksīds gaisā veido sērskābi, kas, sasniedzot augsni, stipri palielina tās skābumu. Tas izraisa nopietnas vides pārmaiņas saldūdens organismiem un var kļūt par lielu problēmu meža augsnēm. Augsnes skābuma palielināšanās rada arī citas sekas. Svarīgi blakusefekti- pieaug indīgo metālu koncentrācija, un augsne zaudē nozīmīgas barības vielas, kas aizplūst gruntsūdenī.

Ja ezera ūdens kļūst skābāks, mainās tā ekoloģiskās kopas. Dažu sugu skaits pieaug, citu- samazinās vai arī tās izzūd pavisam.