Latvijas radošo industriju pārstāvji pauž savu nostāju pret pārmērīgu plastmasas maisiņu patēriņu

Paužot savu nostāju pret pārmērīgu plastmasas maisiņu patēriņu un iestājoties par tīru vidi, Latvijas radošo industriju pārstāvji iesaistījušies „Zaļā josta” rīkotajā akcijā Esi dabai draudzīgs – ierobežo plastmasas maisiņu patēriņu!”. Akcijas dalībnieki skaidro, kas pamudinājis viņus šādam solim.

  Agris Daņiļevičs, horeogrāfs, deju skolas “Dzirnas” vadītājs:

Man ļoti patīk daba, tāpēc mani satrauc tas, kas notiek pasaulē saistībā ar plastmasas piesārņojumu. Mēs esam pasaules daļiņa, kas varam kaut ko nedaudz mainīt. Protams, tas var likties kā piliens jūrā, bet jūra no tiem pilieniem arī sastāv. Tā kā es esmu ārkārtīgs ūdens mīļotājs, tad mani patiesi šokē fakti, par kuriem šobrīd runā vides jomas speciālisti, piemēram, par to, ka pasaules okeānos ir izveidojušies pieci lieli atkritumu virpuļi, tā sauktā plastmasas zupa, līdz pat 20 metru biezumā, kas ir lielāka par 153 Latvijas teritorijām! Tas ir vairāk nekā neprāts! Esmu sašutis par to, cik brīžiem tomēr cilvēki ir tuvredzīgi un neizglītoti, ieguldīdami milzīgus līdzekļus atombumbās, bruņojumā, bet vienlaikus slīgdami paši savos mēslos un atkritumos. Tāpēc es piedalos „Zaļās jostas” akcijā „Esi dabai draudzīgs – ierobežo plastmasas maisiņu patēriņu!”, lai runātu par šiem jautājumiem un tā ir mana pārliecība. Šis ir tas mirklis, kad arī es savā dzīvē noteikti kaut ko mainīšu, cik vien tas būs manos spēkos. Tas vienkārši ir jādara!

Ļoti svarīgs jautājums ir cilvēku izglītošana. Tas ir ļoti labi, ka „Zaļā josta” ir pacēlusi šo tematu un to aktualizē. Informēts cilvēks ir spējīgs izdarīt izvēles savā rīcībā. Piemēram, arī es daudzus faktus par plastmasas maisiņu pārmērīgās lietošanas ietekmi uz planētas ekosistēmu uzzināju akcijai veltītajā „Zaļās jostas” rīkotajā preses konferencē. Šajā konferencē uzstājās speciālisti, kas gan no zinātnes, gan medicīnas un citiem aspektiem runāja par šiem jautājumiem. Pēc konferences atgriezos savā deju skolā un tādā vienkāršākā izpratnes līmenī pastāstīju par šo tēmu saviem dejotājiem un sapratu, ka arī viņi nezina šos faktus un bija šokēti par dzirdēto. Starp citu, tieši bērni ir tā sabiedrības daļa, kuriem tas ir jāstāsta un, kuri to uztvers daudz atvērtāk. Viņus vēl neinteresē bizness un citi „bet”, viņi ir pilnīgi atvērti vides sakārtošanai un dabas saudzēšanai. Mēs – pieaugušie - daudz ko skatām jau caur sava komforta zonas un ekonomiskā izdevīguma prizmu, tāpēc nereti nākas saskarties ar neadekvātiem un tuvredzīgiem spriedumiem, kolīdz aicinām manīt rīcību ikdienā.

 Ļoti svarīgi ir arī tas, ka tiek runāts ne tikai par vides faktiem un problēmām, bet tiek piedāvāti arī risinājumi, alternatīvas, piemēram, tiek popularizēti kompostējamie biomaisiņi, kurus var izmantot veikalos to pašu plastmasas maisiņu vietā. Tā ir milzīga starpība, vai mēs lietojam maisiņus, kas sadalās 100 gadus, vai tādus, kurus taisa no cietes un tie kompostējas sešos mēnešos! Manuprāt, tas ir videi nesalīdzinoši draudzīgāk. Protams, Latvijai šādi biomaisiņi vēl ir jaunums, bet viss tagad esošais kādreiz bija jaunums.

Taču kopumā vērtējot, uzskatu, ka šo jautājumu risināšanai un plastmasas maisiņu ierobežošanai ir nepieciešama steidzama un radikāla iejaukšanās visu pasaules valstu valdības līmenī. Ir jāstrādā nevis ar kaut kādiem lūgumiem vai ieteikumiem, bet gan ar reāliem aizliegumiem, jo citādāk prognozējamās sekas ir briesmīgas tāpēc, ka ne jau visi cilvēki šobrīd šķiro plastmasu un ne visi saprot, ka atkritumus nedrīkst mest dabā, ka aiz sevis ir jāsakopj utt. Ir taču pieejamas daudzas iespējas gan citu alternatīvu izvēlē, gan pareizā esošo maisiņu pārstrādē.

Tāpēc visu cieņu „Zaļās jostas” cilvēkiem, kas rīko šādas vides kampaņas un skatās uz dzīvi ilgtermiņā - vairākas paaudzes uz priekšu, nevis dzīvo un kalpo šim brīdim.

  Elita Patmalniece, māksliniece:

Tagad pasaulē visa ir pārāk daudz – mēs pārāk daudz ēdam, pārāk daudz pērkam, patērējam, izmetam un atkal pērkam. Ja paskatās apkārt, cilvēkus ielenc ļoti daudz lieko priekšmetu. Un pat tad, ja tu to visu negribi, dažkārt ir pat grūti no šī liekuma izvairīties – veikalos viss ir glīti iepakots – iepakojums uz iepakojuma, kaut gan puse no tā patiesībā ir pilnīgi lieka.

Un tas jau ir visas planētas jautājums, uz kuru pusi cilvēce grib iet. Vai noslīkt visā šajā liekumā, vai apdomāties un pa drusciņai bīdīties uz to saprāta pusi. Arī mēs katrs varam sākt ar mazumiņu, katrs padomāt, cik daudz ko lietojam, patērējam. Padomāt, kā pirkt mazāk, vai dabīgāk, tīrāk.  Protams, dzīve ir dzīve, es parasti eju uz veikalu ar somām, taču ir reizes, kad arī es pērku maisiņus, bet pēc tam es tos noteikti izmantoju otru reizi, piemēram, lieku atkritumus un tikai tad metu ārā.

Lai glābtu šo pasauli, par to ir jādomā valstiskā līmenī visai zemeslodei. Ir taču tik daudz iespējamu aizstājēju arī tiem pašiem plastmasas maisiņiem. Mēs visi atceramies padomju laikus, kad lietoja ietinamos papīrus, kefīru lēja stikla pudelēs utt. Tagad ir pieejami arī kompostējamie biomaisiņi. Tāpat būtu labi, ja cilvēki vairāk šķirotu savus atkritumus, tad tik daudz netiktu izmantota un postīta daba. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc atsaucos šim „Zaļās jostas”  aicinājumam iesaistīties akcijā, lai palīdzētu pievērst cilvēku uzmanību šiem jautājumiem.  Es ļoti gribētu, lai mēs visi padomātu par to, ka mums vajag mazāk patērēt. Visās jomās! Katram jāsāk ar sevi, ar savu mazumiņu, kā katrs varam Zemei palīdzēt. Tā mēs no mazā virzāmies uz lielo. Kādreiz liekas, ka tu nevarēsi neko mainīt, bet, ja katrs kaut ko izdarīs, tad izmaiņas notiks.

  Ģirts Timrots, žurnālists:

Cilvēkiem vispār šobrīd ir liela vēlme pārmērīgi lietot visādus izstrādājumus, tajā skaitā arī plastmasas maisiņus. Un šī vēlme pēc pārmērībām ir kļuvusi jau par vides problēmu. Mēs lietojam pārāk daudz lietu un mantu, bez kurām varētu arī iztikt un tikai retais aizdomājas, kur šīs lietas paliek pēc tam. Mani pašu personīgi visvairāk aizskar un kaitina tas, ka cilvēki izber atkritumus mežā. Manuprāt, tas ir kaut kas ārpus cilvēka veselā saprāta robežām.

Mūsu attieksme pret pasauli lielā mērā ir atkarīga no mūsu informētības līmeņa, no mūsu vērtību sistēmām. Tādēļ ir svarīgi runāt par šiem vides jautājumiem. Piemēram, ja mēs visi izmestu kaut vai tos pašus atkritumus tur, kur tos ir paredzēts izmest, vai, kur tie rada vismazāko kaitējumu, jau būtu stipri labāka kopējā situācija. Šķirošana ir nākamais solis. Arī pats ikdienā atšķiroju visu, kas kompostējams un ko var sadalīt dārzā, kā arī baterijas izmetu veikalos speciāli uzstādītajās kastītēs, lai tās nenonāktu kopējā konteinerā. Pats svarīgākais ir lai atkritumi nonāk tur, kur tiem jānonāk, kā arī primāri, lai to būtu pēc iespējas mazāk.

Tāpēc arī iesaistījos šajā akcijā, jo uzskatu, ka ir gan svarīgi, gan jauki, ka ir tādi cilvēki kā „Zaļā josta”, kas ir gatavi uzņemties visas šīs rūpes, organizēt pasākumus un informēt sabiedrību par jautājumiem, par kuriem ne katrs ir gatavs domāt vai mainīt savā dzīvē. Bet tie ir svarīgi.  Šādi cilvēki un viņu pasākumi ir jāatbalsta.

  Māris Olte, biologs, žurnālists, vides raidījumu vadītājs:

Plastmasa ir naftas produkts, kas ir  neatjaunojams dabas resurss. Lietot plastmasas maisiņus  ir tieši tas pats, kas kurināt skolas ar mazutu, vai braukt ar degvielām. Piemēram, ja es paņemu maisiņu veikalā, varbūt pat es par viņu maksāju,- es pats sekoju, vai tas netiek izmests pa taisno atkritumu tvertnē vai vēl trakāk – neaizlido pa vēju, tāpēc, ka neviens no tiem plastmasas atkritumiem, kuri ir radīti, dabā vēl nav noārdījušies.

Mums ir jādomā līdzi un mēs katrs esam iemesls tam, kā šeit izskatās, kā šeit dzīvojam un kā šeit viss notiek. Un bieži, ja mēs runājam par bērniem, tad tieši bērni var pamainīt vienu īgnu vecāku uz labo pusi tikai tāpēc, ka bērni sāks dresēt vecākus un viņiem aizrādīt, ka atkritumi ir jāšķiro un tos nevar izmest dabā.