Ilgtspējīga attīstība

Termins “ilgtspējīga attīstība” mūsdienās ir kļuvis par modes vārdiņu, ko lieto, runājot par ekoloģiju, plānošanu, ražošanu un rakstot dažādu projektu pieteikumus. Gan politiķi, gan ražotāji un ekologi vārdos ir vienisprātis – mūsu civilizācijai perspektīva nākotnē ir tikai tad, ja tā izvēlēsies ilgtspējīgas attīstības ceļu. Tomēr izpratne un priekšstati par šo ceļu dažādām sabiedrības grupām ir visai atšķirīgi. Vieniem tas asociējas ar koku stādīšanu un izmirstošo dzīvnieku sugu aizsardzību, citiem – ar tīro tehnoloģiju ieviešanu ražošanā un atkritumu pareizu apsaimniekošanu, vēl citiem – ar pareizu politisku lēmumu pieņemšanu.

Lai atbildētu uz visiem jautājumiem par dabu un cilvēku ietekmi uz dabu, būtu nepieciešami daudzu grāmatu sējumi. Šī grāmata nesniegs atbildi uz visiem jautājumiem par to, kā un kāpēc, un vai vispār. Tomēr tā sniegs ieskatu atsevišķās problēmās un risinājumos, tā uzdos jautājumus un atbildēs uz tiem, tā ļaus labāk izprast, ko mēs katrs varam darīt – vai nedarīt, lai ietekmētu, uzlabotu vai vismaz nepasliktinātu vidi, kurā dzīvojam. Šī grāmata dziļāk ielūkosies problēmās un jautājumos, ar kuriem mēs visi sastopamies ikdienā. Tā aplūkos jautājumus, uz kuriem paši varam sniegt atbildes.

Ilgtspējīga sabiedrības attīstība: mīts vai nepieciešamība?

Jau 1953.gadā 58 pasaules prestižāko Zinātņu Akadēmiju 1600 zinātnieki parakstīja “Brīdinājumu Cilvēcei”, kurā bija teikts: “...nav šaubu, ka cilvēces kā populācijas neierobežota palielināšanās un resursu patēriņa pieaugums rada nopietnus draudus Zemes ekosistēmai. Palielinās “siltumnīcas efektu” izraisošo gāzu emisija, sarūk ozona slānis, līst skābie lieti, tiek izcirsti meži, intensīvas apsaimniekošanas rezultātā noplicinās auglīgais zemes virsslānis, piesārņojumu rezultātā samazinās dzeramā ūdens krājumi, sarūk fosilo izejvielu krājumi. Tas viss norāda, ka cilvēce tuvojas robežai, kuru pārkāpjot tās tālāka eksistence nebūs iespējama.”

Diemžēl toreiz šajā brīdinājumā neviens neieklausījās, un 1997.gada ANO Ģenerālsekretāra ziņojumā Ģenerālajai Asamblejai tika konstatēts sekojošais:

  • laikā no 1980. – 1990.gadam katru gadu tika izcirsts apmēram 12,1 miljons hektāru mežu;

  • 20% no Pasaules 250 miljoniem hektāru aramzemes šodien ir noplicināti tiktāl, ka vairs nav izmantojami lauksaimniecības vajadzībām;

  • 20% no cilvēces jau šodien nepietiek dzeramā ūdens. Prognozē, ka 2025.gadā jau 2/3 cilvēces jūtami cietīs no dzeramā ūdens trūkuma;

  • saimnieciskās darbības rezultātā jau šodien vērojamas globālā klimata izmaiņas (par 0,8°C palielinājusies vidējā temperatūra, radušies ozona “caurumi”*, par 20cm pacēlies Pasaules okeānu līmenis);

  • samazinās bioloģiskā daudzveidība uz Zemes – no pašlaik dzīvojošajām apmēram 14 miljoniem dzīvo būtņu un augu sugām katrus desmit gadus izzūd apmēram 4-11% jeb no 560 000 līdz pat vairāk nekā pusotrs miljons augu un dzīvo būtņu sugu;

  • šodien cilvēce savā saimnieciskajā darbībā izmanto apmēram 100 000 toksisku vielu, kuras dabā neeksistē un kuru ietekme uz dzīvajām būtnēm un ekosistēmu kopumā ir maz izpētīta. Katru gadu šis skaitlis palielinās par pieciem līdz desmit tūkstošiem;

  • pēdējos 20 gados industriāli attīstītajās valstīs ir trīskāršojies atkritumu daudzums. Prognozē, ka šodienas mazattīstītajās valstīs tas dubultosies nākamajā desmitgadē. Nepareizas apsaimniekošanas gaidījumā atkritumi kļūst par nozīmīgu vides piesārņojuma avotu.

Uz šādu cilvēka darbību Zeme atbild ar aizvien pieaugošu dabas katastrofu skaitu – 1999.gadā tika reģistrētas 755 dažādas katastrofas ar apmēram 100 000 cilvēku upuriem un aptuveni 60 miljardu latu lieliem zaudējumiem.

Arvien biežākas un postošākas kļūst vētras, plūdi, sausuma periodi un citas ārkārtējas parādības. Ziemeļeiropā kļūst mitrāks, turpretī Dienvideiropā – sausāks, tādejādi dažādos reģionos ir apdraudēta lauksaimniecība. Iespējams, ka līdz 2050. gadam izkusīs trīs ceturtdaļas Šveices Alpu ledāju. Tikai 2003.gadā vien Alpu ledāji kūstot zaudēja apmēram desmito daļu savas masas – šādi fakti un secinājumi minēti 2004.gada Eiropas Vides aģentūras paziņojumā. Šajā paziņojumā norādīts, ka gan pašreizējo, gan arī nākotnē prognozējamo notikumu pamatā ir globālas klimata maiņas paaugstinoties temperatūrai.

Arī 2002. gada augustā lielajos plūdos 11 valstīs gāja bojā ap 80 cilvēku, kopumā plūdi skāra vairāk nekā 600 000 iedzīvotāju un radīja ekonomiskos zaudējumus vismaz 9 miljardu latu apmērā. 2003.gada vasaras karstais vilnis Eiropas rietumos un dienvidos izraisīja vairāk nekā 20 000 iedzīvotāju nāvi, no kuriem lielākā daļa bija vecākās paaudzes iedzīvotāji. Graudaugu raža daudzās dienvidu valstīs samazinājās par vairāk nekā 30%. Šķiet, ka pašreizējās klimata maiņas apmēru un ātruma ziņā pārspēj visas iepriekšējās dabiskās svārstības, kas novērotas pēdējā tūkstošgadē.

  • Paredzams, ka ūdens līmenis jūrās šajā gadsimtā celsies 2-4 reizes straujāk.

  • Saskaņā ar prognozēm līdz 2080.gadam varētu pilnībā izzust aukstās ziemas, bet karstuma un sausuma periodi, kā arī spēcīgās lietusgāzes un krusa vasarās būtu biežākas.

  • Pēdējā desmitgade, kas sākās ar 1990.gadu bija siltāka, kāda jebkad reģistrēta. Pēdējo sešu gadu laikā reģistrēti arī trīs karstākie gadi – 1998., 2002., 2003.gads. Eiropā sasilšana notiek straujāk nekā vidēji citur pasaulē. SEG emisiju dēļ šajā gadsimtā tiek prognozēts temperatūras kāpums par 2,0 - 6,3 °C.

  • Gandrīz divas trešdaļas katastrofālu notikumu kopš 1980.gada ir tieši saistīts ar plūdiem, vētrām, sausuma un karstuma periodiem. Kopš 90.gadiem katastrofāli laika apstākļi un ar klimatu saistītie notikumi ik gadu notiek divreiz biežāk, salīdzinot ar iepriekšējo desmitgadi.

  • Plūdu un tajā skarto iedzīvotāju skaits Eiropā pieaug ar katru gadu. Iespējams, ka klimata maiņas palielina plūdu biežumu, it īpaši pēkšņo uzplūdu, kas iedzīvotājus apdraud visvairāk.

  • Klimata maiņas pēdējās trijās desmitgadēs dažādās Eiropas daļās, ieskaitot kalnu rajonus, ir izraisījušas augu sugu populāciju samazināšanos. Iespējams, ka dažu sugu izzušanu ir veicinājuši arī citi faktori – biotopu fragmentācija, kas ierobežo augu sugu spēju pielāgoties klimata maiņām.

  • Ledāji atkāpjas astoņos no deviņiem Eiropas ledāju reģioniem. Pašreizējā ledāju atkāpšanās ir straujākā pēdējo 5 000 gadu laikā.

Un visa cēlonis šīm dabas katastrofām ir nesaprātīgs un netālredzīgs ražošanas un patēriņa modelis. "Cilvēce tuvojas robežai, kuru pārkāpjot tās tālāka eksistence nebūs iespējama", citāts no Eiropas Vides aģentūras paziņojuma, 2004.gada 18.augusts.

Kas ir ilgtspējīga attīstība? Kā šajā kontekstā izskatās Latvija?

Arī Latvijā katru gadu iegūst un apstrādā dažādas dabas bagātības:

  • 370 000t kaļķakmeni
  • 80 000t grants
  • 900 000t šķembu
  • 500 000t kūdras (līdz 1997.gadam)

Ar katru gadu palielinās galvenās Latvijas bagātības – koksnes – ieguve. Pašlaik gadā iegūst apmēram 2 miljons m3/gadā. Cik ilgam laikam mums vēl pietiks šo izejvielu?

Ir dažādas ilgtspējīgas attīstības definīcijas, taču principā būtība ir viena un tā pati:

Tā ir attīstība, kas nodrošina pašreizējās paaudzes vitālās vajadzības, neradot grūtības nākamajām paaudzēm nodrošināt viņu vajadzības. Citiem vārdiem sakot, cilvēku vajadzības nedrīkst pārsniegt Zemes ekosistēmas kapacitāti*, mēs nedrīkstam tērēt vairāk Zemes resursu, nekā mums ir pieejams. Bet, lai samazinātu šo resursu patēriņu, mums ir jāsamazina „ekoloģiskās pēdas” nospiedums.

*Ekosistēma - dzīvo organismu kopa un to eksistences vide, kas, pastāvot cēloņsakarību un mijiedarbības saitēm, veido vienotu veselumu.

*Kapacitāte - spēja uzkrāt sevī, ietilpināt. Kapacitāte ir maksimālais kādas populācijas īpatņu skaits vai biomasa, kuru spēj uzturēt noteikta vide, šajā gadījumā kapacitāte apzīmē tos Zemes izejmateriālus, resursus, kas mums ir pieejami.